Pēdējās dzejas. Vēstules Vernonikai Strēlertei

1940. gada 1. martā nomira dzejnieks Edvarts Virza. Trīs mēnešus pēc viņa nāves sabruka Latvijas valsts. Notika kaut kas briesmīgs, kam ļaudis nebija sagatavoti. Tas tik tiešām bija pasaules gals tām paaudzēm, kas bija dzīvojošas, un bērniem, kuri bija dzimuši neatkarīgās valsts laikā. Latvijā iebruka padomju okupācijas armija. Sajuka visu lietu kārtība. Cilvēkus apcietināja, deportēja, šāva. Tad ienāca vācieši, pret kuriem Pirmajā pasaules karā bija cīnījušies latviešu strēlnieki, to starpā arī Virza. Virzas iepriekšējais dzejoļu krājums «Dzejas un poēmas» bija iznākušas 1933. gadā. Viņa atstātos dzejoļus varēja izdot grāmatā 1941. gada novembrī ar virsrakstu «Pēdējās dzejas». Sastādītāja Elza Stērste savās atmiņās raksta, ka vācu cenzūra nebija ļāvusi publicēt 11 dzejoļus ar skaidri patriotiskām tēmām. Taču «Pēdējās dzejās» iespiestie dzejoļi saviļņoja gan mūsu kulturālo vidi, gan dzeju mīlošos lasītājus. Tā laika pārdzīvojumi bija tuvi dzejoļu noskaņai. «Pēdējo dzeju» otrais izdevums sekoja nākamā gadā. Šodien mums var likties dīvaini, ka tie dzejoļi, kas vistiešāk ietekmēja lasītāju un atbilda laikmeta pārdzīvojumiem, bija mīlestības dzejoļi. Tāds ir šo dzejoļu paradokss. Var teikt, ka Erots bija ierakstīts Virzas gēnos un ka iemīlējies viņš bijis vienmēr. Taču šajos dzejoļos, un to apstiprina arī vēstules, ir pavisam īpaša tonalitāte, īpaša, traģiska izteiksmes intensitāte. Tiesa, Virzas pirmajā, 1906. gadā izdotajā dzejoļu krājumā «Biķeris» ir temati, kas līdzīgi tiem, ko rodam pēdējās dzejās: kaislība, iznīcība, vientulība, spokainība, nāve, – tomēr šie dzejoļi ir ļoti atšķirīgi pēc būtības. «Biķerī» tie nerodas no paša dzejnieka pārdzīvojuma. Divdesmitgadīgais autors tos meklējis lauku vientulībā lasītās grāmatās, piemērodamies tajā laikā aktuālajai simbolistu tematikai. «Biķeris» izraisīja kā kreiso, tā konservatīvo aprindu sašutumu, bet jaunā rakstnieku paaudze un pat Rūdolfs Blaumanis atzinīgi novērtēja Virzas dzejnieka dotības. Zīmīgi, ka 1938. gada Kopoto rakstu izdevumā dzejnieks nav vēlējies ievietot «Biķeri» kā savu pirmo dzejoļu krājumu.