Kur dvēsele cēlās spārnos

Vai tie nav svešzemju tirgoņi, kuri, sapirkušies kokus, labību un linus, sēž traktierī un cilā kausus ar medalu? Vai tas nav romantiskais “Mākslinieku pagrabs” pie Rožu laukuma, no kura izbirst bariņš aktieru un skunstnieku? Sirds turpina kārot pēc kaut kā cēla, nezināma, un viņi ņem ormani un čunčina prom uz jūrmalas apstādījumu paviljonu, kas vakara krēslā peld pretī kā liels, izgaismots kuģis. Bet tur jau no restorāna “Jūra” iznāk bohēmisti, kuriem nav miera, jo jāgriež riņķī visa pilsēta, un viņu ceļš ved uz kafejnīcu “Kaija”, bet varbūt uz “Liepavu”.

No sendienām izkāpuši Liepājas traktieri un kneipes, zabegalovkas un kabaki, kafejnīcas un restorāni, vīnūži, šeņķi un krogi, vienalga, kā saucam vietas, kur dvēselei pacelties spārnos.

Maltīšu un dzērienu piedāvātavas allaž bijušas aicinošas. Ne tikai ieturētiies, bet arīdzan mundrināties. Andžils Remess, būdams radošs praktiķis Liepājas cienātavās un ''Vāgūzī'', aino gan pētniecisku atskatu gan tēlaini uzbur līdzgaitās piedzīvoto. Vēstījums ir autora aicinājums lasītājiem saskandināt un pabūt kopā brīvestīgākās izpausmēs.
Ēriks Hānbergs, rakstnieks