Ēriks Kūlis “Raksti I. Rīta cēliens”

Kā top manas grāmatas?

Nekas jau nav jāizdomā, jāizsūc no pirksta. Tā ir dzīve, kas sižeta ziņā pārspēj pašu talantīgāko rakstnieku. Un, ja tu pagadies pie šīs iespaidu āderes, esi veiksminieks. Džeks Londons to atrada gan Aļaskā, gan ceļojot pa dienvidjūru salām, dzīvnieku draugs Džeimss Heriots to uzgāja Jorkšīras kalnainē, kur savā laikā strādāja veterinārārsta praksē, Miervaldim Birzem savukārt rakstīt mudināja koncentrācijas nometnē pārdzīvotais, virtuozo stāstu autoru Zigmundu Skujiņu ārdēja smagie pēckara gadi, strādājot par žurnālistu laikrakstā “Padomju Jaunatne”. Mans draugs Egils Lukjanskis kādā vaļsirdības brīdī atzinās, ka viņš sācis rakstīt pēc smaga kautiņa Vērmaņparkā, atjēdzoties pērno lapu kaudzē.

Nebūt nepretendēdams uz minēto autoru nopelniem literatūrā, gribu bilst, ka mans pirmais iedvesmas avots bija klusais Velnciems ar vecajiem sudrabvītoliem, kad dzīvoju blakus tālē aicinošajiem un tālē aizzūdošajiem dzelzceļa sliežu pāriem, bet vēlāk dižās Nīcas plašumi, vitālie lauku cilvēki ar saviem raksturiem un sulīgo valodu. Tieši šajā pagastā nodzīvotajos gados tapa puse no manām grāmatām gan pieaugušajiem, gan bērniem.