Dzejnieks, tulkotājs, prozas, operešu libretu un dziesmu tekstu autors Alfreds Krūklis dzimis 1921. gada 11. maijā Liepājas pusē, Krotes “Būdniekos”. Visticamāk, tieši skarbi gleznainā Kurzeme raisījusi dzejniekā to romantismu, kas caurvij viņa dzeju: “Tādas zemes kā manā bērnības pusē nav vairs nekur.”

Alfreda Krūkļa simtgade pamudinājusi atskatīties uz dzejnieka devumu. Viņš bija apveltīts ar īpašu talanta dzirksti. Krūkļa dzejas rindas, reiz izlasītas, ilgi palika cilvēku domās. Kādam vārdu skaistais plūdums iedvesa mieru, kādam prieku, dungojot līdzi dziesmām “Sens, tik sens ir tas stāsts”, “Mežrozīte”, “Teic, kur zeme tā”. Iespējams, daudziem pat populārās dziesmas nesaistījās ar Alfreda Krūkļa vārdu. Tomēr visražīgākā sadarbība dziesmu tekstu jomā dzejniekam bijusi tieši ar Maestro — komponistu Raimondu Paulu, kopīgi sarakstot daudz sirsnīgu un tautā iemīļotu dziesmu. Klausoties tajās, dažubrīd pat šķiet, ka Krūkļa dziesmu teksti rakstīti ar īpašu melodiskuma kodu, kas tik dabiski savij tos ar melodiju.

Dzejnieks Alfreds Krūklis bijis kaislīgs mīlētājs — mīlējis dzīvi, sievietes, dabu un tēvzemi. Iespējams, caur šo mīlestības prizmu dzejas un melodijas apburošais spēks spējis uzrunāt dažādu paaudžu klausītājus. Savai dzimtajai Krotei un vecākiem dzejnieks veltījis vairākus dzejoļus – “Manu sapņu Sidrabene”, “Krotes dzirnavas”, “Mana bērnības upe”, “Cimdi”, “Viršu medus”… Bunkas pagasta ļaudis ar īpašu sirsnību glabā dzejnieka piemiņu un lepojas ar viņu.
Zem Krūkļa apdzejotās mežābeles pie akmens sola un galda ik gadu maijā notiek dzejnieka atceres pasākums — “… un mežābele maijā zied”. Tad šķiet, ka Krūkļa dzeja atkal izkāpj no Vārtājas upes, iešalc tēva stādītajās eglēs un ar ceriņu smaržas dziesmām aizsmaržo tālāk pasaulē. Gadu no gada “Aiz tiem mežiem, kas nopūšas dusot” – purenēm ziedot, novadnieki godina savu Dzejnieku. Viņš daudzkārt viesojies dzimtajā pusē un savā skolā.
Lita Vēkause,
Krotes bibliotēkas vadītāja

Kam ziedi, mežābele