Padomju Savienībā nebija ne seksa, ne bezdarba, ne padibeņu — kurš tad to nezina?! Ilūzija par bezgrēka sabiedrību tika kultivēta visiem iespējamiem līdzekļiem, arī atbrīvojoties no varai netīkamiem “elementiem” — ubagiem, invalīdiem, dīkdieņiem, dzērājiem, ielasmeitām un pārāk brīvdomīgajiem. Ja ne citādi, tad ar tiesas lēmumu “par parazītisku dzīvesveidu” izolējot viņus no komunisma cēlāju saimes un izraidot labi tālu no PSRS galvaspilsētām.

Par šīm vietām tolaik skaļi nerunāja, tās dēvēja lakoniski, bet ietilpīgi — 101. kilometrs. Uz patiesiem faktiem balstītais romāns stāsta par notikumiem 30 gadu garumā vienā no tuvās trimdas punktiem padomju Latvijā. Ironiski, ka tieši šai pagastā dzimis un romānā aprakstītajā muižā darba gaitas uzsācis Latvijas himnas autors Baumaņu Kārlis. Tur nepelnīti nonāk arī romāna galvenā varone Zelma. Viņa klusējot nēsā sevī nesamierināmu pazemojumu, un dzīve turpina sīksto jauno sievieti lauzt.

Žurnāliste un literāte Guna Roze dzimusi Limbažos 1965. gada ziemā. Romānā aprakstītajās vietās bērnību un jaunību pavadīja viņas tēvs, bet mūža otro pusi — vecvecāki. Vēlme izzināt tuvinieku saistību ar šo īpašo vietu autori mudinājusi atklāt vēl vienu Latvijas vēstures balto plankumu.

“Romāns “101. kilometrs” ir dokumentālām detaļām bagāts likteņstāstu audekls, kurā vairāku paaudžu atmiņas papildinātas ar laikmeta fotoliecībām un varoņu novadnieki viegli sazīmēs savus radus, draugus un kaimiņus. Bet ne tikai. Vēstījumā par ļaužu dzīvi aiz padomju Latvijas kartēs neiezīmētas un publiski noklusētas robežas Guna Roze izgaismo būtisku robežu arī mūsu vēsturiskajā apziņā, ļaujot atskārst, ka ikvienam savs 101. kilometrs sākas tepat, aiz fotokadra malas.”
Vents Zvaigzne, redaktors