“Viņa apēda visas ogles”

Pagātne ir kā kuģis, kas, reiz palaists okeānā, agrāk vai vēlāk vienmēr atgriežas ostā. Pat tad, ja tas vētrā nogrimst, straume to šūpo, un tad kaut kur okeānā sāk veidoties aizvien spēcīgākas un spēcīgākas straumes. Tā pagātne, straumes nesta, plūst dienām, mēnešiem, gadiem, līdz sasniedz tevi brīdī, kad tu sēdi okeāna krastā un malko savu trešo “Mohito”. Tieši tas notika ar Hjūstonu Trevodu. Reiz pieņemtie lēmumi bija radījuši neskaitāmus jautājumus, kas bija gatavi izskanēt, lai tādējādi uz visiem laikiem izmainītu ap sevi visu — apstākļus, likteņus, dzīves un cilvēkus…
Negaidīto un skaudro notikumu virknējumā saskatāma arī divu mazliet “apdalītu” pasauļu savstarpējā pieķeršanās kā kluss atgādinājums, ka patiesībā nekādiem rakstītiem likumiem, nevienai noteiktai diagnozei nekad nav bijusi un nebūs nozīme… Bet vai šādas mazliet “apdalītas” pasaules stāstā tiešām ir tikai divas?

Divas svešinieces. Divas sievietes. Divas mātes. Viņas abas savā dziļākajā būtībā kliedza — nenovērtē par zemu sievieti, kurai ir atņemts bērns! Viņai neviena dzīves dotā ogle nav par karstu…