Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941-1945)

Dr. hist. Uldis Neiburgs (1972) ir Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs. Beidzis Rīgas 69. vidusskolu (1990) un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti (1998). 2012. gadā aizstāvējis vēstures doktora disertāciju ’’Latviešu nacionālā pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945)”. 80 zinātnisku un 200 populārzinātnisku publikāciju autors. Monogrāfijas ”Aiz šiem vārtiem vaid zeme: Salaspils nometne, 1941–1944” (2016) līdzautors, grāmatas “Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti” (2014) autors, grāmatas un klausāmgrāmatas ’’(Divas) puses. Latviešu kara stāsti: Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās” (2011) zinātniskais līdzredaktors. Filmu studijas “DEVIŅI” dokumentālo filmu ’’Latviešu leģions” (2000) un ’’Pretrunīgā vēsture” (2010) scenārija autors, fotoalbuma ’’Latviešu leģionāri. Latvian Legionnaires” (2005) līdzautors. Pētnieciskās intereses: Latvijas Otrā pasaules kara, padomju un nacistu okupācijas (1939–1991) vēsture, sociālā atmiņa un nacionālā identitāte. Dr. hist. Ulda Neiburga monogrāfija vēsta par nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā Latvijā darbojošās pretošanās kustības sakariem ar Rietumu sabiedrotajiem - ASV un Lielbritāniju. Darbā ir analizēta profesora Konstantīna Čakstes vadītās Latvijas Centrālās padomes (LCP) un bijušā Latvijas sūtņa Stokholmā Voldemāra Salnā savāktā un britu un amerikāņu ārlietu un militārās izlūkošanas dienestiem nosūtītā informācija par stāvokli vācu okupētajā Latvijā, un atklāta LCP politisko deklarāciju nonākšana dažādās Rietumu un Skandināvijas valstu institūcijās. Grāmatā ir aprakstītas pretošanās kustības organizētās un zviedru un amerikāņu izlūkdienestu atbalstītās slepenās bēgļu laivu akcijas uz Zviedriju, un parādīti LCP un ģenerāļa Jāņa Kureļa militārās grupas mēģinājumi atjaunot Latvijas faktisko suverenitāti, sagaidot Rietumu sabiedroto atbalstu šo politisko centienu īstenošanā. ’’Vācu apgalvojumiem, ka Lielbritānija ir pārdevusi Baltijas valstis Krievijai, neviens netic. Tiek atzīts, ka ne Lielbritānija, ne ASV Baltijas valstīm patlaban nevar palīdzēt, un Rietumvalstis atrodas delikātā stāvoklī iepretī Krievijai un jautājumam par tās kaimiņvalstīm. Baltijas valstu iedzīvotāji ir pilnībā informēti par Atlantijas hartu, saglabā ticību Rietumu sabiedrotajiem un tic, ka Lielbritānija glābs mazās valstis. Vienlaikus Krievijas pretenzijas uz Baltijas valstīm bez jebkāda atspēkojuma no citu Atlantijas hartas parakstītāju puses tomēr izraisa ievērojamas bažas sabiedrībā.” Lielbritānijas vēstniecības Zviedrijā pārskats ’’Sabiedrības noskaņojums Baltijas valstīs pret Vāciju, Padomju Savienību un Lielbritāniju”. 1943. gada marts ’’Mūsu ienaidnieks Nr. 1 patlaban ir un paliek Padomju Krievija, un mūs, tāpat kā somus, patreizējie apstākļi spiež cīnīties kopā ar tiem, kas arī cīnās pret šo mūsu ienaidnieku Nr. 1. Mums citas izejas nav. Tikai paralēli šai ieroču cīņai, kura, mums diemžēl, jāved kopā ar angļu-sakšu ienaidnieku, mūsu pirmais un galvenais diplomātijas uzdevums ir-darīt maksimālo, lai angļu - sakši un tāpat pārējā pasaule saprastu mūsu traģisko stāvokli un saprastu, ka šī mūsu cīņa ir tikai mūsu dzīvības pašuzturēšanas cīņa un nekādā ziņā nav cīņa dēļ Vācijas politiskiem un saimnieciskiem mērķiem.” Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais. 1944. gada 28. jūnijs ”No vairākiem avotiem ASV vēstniecība ir dzirdējusi līdzīgus nostāstus, ka latvieši ir apņēmušies pretoties Krievijas iebrukumam. Šobrīd, kad Sarkanā armija ir tuvu Latvijas robežām savā ofensīvā Austrumprūsijas virzienā, būs ļoti interesanti vērot, cik lielā mērā latvieši ar vāciešu palīdzību spēs apturēt padomju spēku tālāku virzību [..] Rodas iespaids, ka latvieši ir naivi un gandrīz bērnišķīgi savā ticībā, ka šādi vai citādi, iespējams, izmantojot Atlantijas hartas principus, viņiem tiks atjaunota valstiskā neatkarība. Šī cerība, šķiet, ļoti līdzinās vēlmju domāšanai, ievērojot ārkārtīgi komplicēto situāciju, kāda pašlaik pastāv Baltijas telpā.” ASV vēstnieks Zviedrijā Heršels V. Džonsons. 1944. gada 5. jūlijs.