Pasaka par zaļo čūsku un skaisto liliju

“Pasaka par zaļo čūsku un skaisto liliju”, ko 18. gadsimtā radījis ģeniālais dzejnieks, rakstnieks, dabas zinātnieks un filozofs, kritiķis, žurnālists, gleznotājs, teātra režisors un pedagogs Johans Volfgangs fon Gēte un kas pirmo reizi tika publicēta vācu žurnālā “Die Horen” (“Stundas”) kara laika bēgļu stāstu virknes noslēgumā kā mākslinieciska atbilde uz Gētes līdzgaitnieka un drauga Frīdriha Šillera filozofisko apcerējumu “Par cilvēka estētisko audzināšanu”, joprojām ir saglabājusi savu aktualitāti.

Sastapšanās ar pasakas daudzajiem tēliem savulaik rosinājusi izcilā gara zinātnieka, filozofa, arhitekta, literatūrkritiķa, mākslinieka un sociālā reformatora Rūdolfa Šteinera (1861-1925) dvēseliski radošos spēkus, un pasakas iesētā sēkla izaugusi par antroposofisko kustību ar tās centru Šveicē, Dornahā Gēteānumu, kas nosaukts J. V. Gētes vārdā.

Pasaka, līdzīgi kā cilvēka dvēsele, ir vidutāja, tilta veidotāja starp garīgo un maņu pasauli un kā tilts pāri laikam. Pasakas daudzveidīgie tēli pārstāv arhetipiskus un pārlaicīgus cilvēka dvēseles spēkus, līdzīgi kā to dara visu tautu pasakas. Tie ir garīgās pasaules likumos un spēkos balstīti tēli, kas savienoti ar pārlaicīgām cilvēka dvēseles kvalitātēm.