Main image
Click to view image in fullscreen
![]()
12,15 €
Par garīgo mākslā, jo īpaši glezniecībā
Produkta informācija
Iesējuma veids:
Mīkstie vāki
Izdevējs:
Citi
ISBN:
9789934899522
Izdošanas gads:
2022
Valoda:
latviešu
Platums x garums x augstums, mm:
125 x 180 x 11
Svars (kg):
0.40
Lappušu skaits:
126
Iesējuma veids:
Mīkstie vāki
Apraksts
Vasilija Kandinska teorētiskais piezīmju krājums "Par garīgo mākslā. Jo īpaši glezniecībā", spriežot pēc autora priekšvārda, tapis astoņu gadu laikā. Tajā viņš apkopojis savas mākslinieka izjūtas, pārdzīvojumus un uzskatu pamatojumus, paužot ideju par mākslas pārpasaulīgo potenciālu un atrodoties, viņaprāt, uz jauna garīguma laikmeta sliekšņa. Grāmata pirmizdevumu piedzīvoja 1911. gada nogalē Reinharda Pīpera izdevniecībā Minhenē.
Grāmatas pēdējā daļā lasāms tulkotājas pēcvārds, kurā viņa iezīmē Kandinska biogrāfiju un grāmatā paustās vadlīnijas plašākā 20. gadsimta sākuma kontekstā: "Abstraktās glezniecības radītāja Vasilija Kandinska teorētiskās piezīmes vērtējamas kā viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta sākuma abstraktās mākslas pašizziņas tekstiem." (124. lpp.) Jāpiezīmē, ka Kandinskis kopā ar Francu Marku mūsu lasītājus uzrunā arī pērnajā gadā "Neputna" izdotajā vērienīgajā Arta Ostupa apkopotajā izlasē "Manifests. No futūrisma līdz mūsdienām", kur publicēts priekšvārds vācu gleznotāju ekspresionistu grupas "Zilais jātnieks" almanaham ar šādu pašu nosaukumu. [1] Kandinska pārdomas nav atraujamas no avangarda mākslas virzības un idejām, kas paustas manifestos un esejās. "[..] avangardā, vismaz ciktāl ir runa par 20. gadsimta sākumu, būtiska ir utopiskā ideja par mākslas spēju pārveidot sabiedrību." [2]
Ar vārdu "garīgs" Kandinskis apzīmē dvēseles dzīvi, mākslinieka brīvību no tieksmes akli atdarināt dabu vai turpināt mākslas tradīciju, kā arī no laikmeta diktētām klišejām, par garīgas mākslas virsganu ieceļot iekšējo nepieciešamību. Autors runā par mākslu sinestēziju, īpaši uzsverot glezniecības un mūzikas paralēles un kopīgo iedarbību: "To pašu skanējumu atkārtošana, viena un tā paša uzkrāšanās sabiezina garīgo atmosfēru, kas nepieciešams izjūtu nobriešanai." (85. lpp.) Domājot par šībrīža aktualitāti, līdzīgi, tikai daudz brutālāk, iedarbojas propagandas mašinērija, ar kuras palīdzību Krievijā tika nobriedināta doma par karu. Savukārt cilvēku lūgšanas par Ukrainu, atbalsta akcijās skandētais vārds "Brīvība" un zili dzeltenais karogs, kas redzams visos ekrānos un kuru nu jau neviļus saskatām it visur – gleznās, dizainā, ainavās –, pēdējās dienās iegūst tādu sabiezējumu, ka kļuvis par pēdējo laiku garīgās atmosfēras pārklājumu pasaulē. Vienlaikus notiek garīgais un fiziskais karš.
Kandinskis sniedz vēl vienu līdzību: "Garīgā atmosfēra ir tas pats, kas gaiss – tas var būt tīrs un var būt dažādu svešu elementu pilns. Ne tikai cilvēka rīcība (Handlung), bet arī domas un jūtas var izpausties ārēji un var netikt izpaustas nemaz [..] Arī šādas domas un izjūtas veido garīgo atmosfēru. // Pašnāvības, slepkavības, varasdarbi, necienīgas, zemiskas domas, naids, naidīgums, egoisms, skaudība, "patriotisms", partejiskums ir garīgie veidoli, atmosfēru radošas garīgas būtības. Un pretēji – pašuzupurēšanās, palīdzība, tīras, augstas domas, mīlestība, altruisms, prieks par cita laimi, humanitāte, taisnīgums ir būtības, kuras (pirmos minētos) nogalina kā saule mikrobus un rada tīru atmosfēru." Šeit vietā paša mākslinieka neviennozīmīgās piezīmes (kas gan ir tikai "ziediņi", salīdzinot ar futūrisma totalitārismu): "Karš un revolūcija [..] turpina kā ar mēri piesārņot atmosfēru, kuras produkti tie ir [..] Šādi laiki pazīstami arī vēsturē. Vai kāds dižumā pārspējis kristietību, kas garīgā cīņā aizrāva līdzi vājākos? Arī karā un revolūcijā sastopami virzošie spēki, kuri pieder šai sugai un samazina mēra smaku gaisā." (85., 86. lpp.)
Piezīmēs Kandinskis īpašu nozīmi piešķir krāsām kā gleznotāja instrumentiem, ar kuriem panākt mākslas darba muzikalitāti. Viņš pauž cerību, ka drīzumā tiks atrasts Gētes pareģotais ģenerālbass vai glezniecības gramatika. "[..] vismaz krāsai jau nu noteikti jāiedarbojas uz cilvēku," viņš secināja un veica pētījumus par krāsas iedarbīgumu. Tradicionālajam iedalījumam – siltās un aukstās krāsas –, kā arī gaiši–tumšajām krāsu attiecībām sekoja krāsu pretstatu pētījumi. No tiem vispopulārākais – Kandinska skaidrojums par dzeltenās un zilās krāsas simbolismu un iedarbību. Dzeltenās krāsas iespaidu uz dvēseli Kandinskis uzskatīja par ekscentrisku, bet zilo – par koncentrisku. Šo krāsu kustību horizontāli iezīmē dzeltenās virziens pie aplūkotāja, kas iedarbojas ķermeniski, bet zilās – prom no skatītāja –, kas ietekmē garīgi. Dzeltenā ir zemes krāsa, sakāpinot tā kļūst uzbāzīga. "Dzeltenajam ir stipra slieksme uz gaišākiem toņiem, šo īpašību var pastiprināt līdz acīm un dvēseles noskaņai nepanesamam spēkam un augstumam. Tādā paaugstinājumā dzeltenais skan kā aizvien skaļāk pūsta spalga trompete vai augstumus sasniedzis fanfaru tonis." (73. lpp.) Turpretī zils ir tipiska debešķā krāsa, ko pastiprinot ar melno tas iegūst spēcīgu intensitāti, ietiecas dzīlēs, radot miera sajūtu. "[..] gaiši zilais līdzinās flautai, tumšais – čellam, ejot arvien dziļāk – brīnišķajām basa vijoles skaņām."
Grāmatas autora valodas tēlainība rakstīto vietām pietuvina daiļliteratūras stilistikai. Kandinskis aplūko visas krāsas un to sajaukumus, piemēram, zaļo krāsu raksturojot kā pasīvu, taukainu, pašapmierinātu: "[..] zaļais ir kā resna, ļoti veselīga, nekustīgi guloša govs, kas, būdama spējīga vienīgi uz atgremošanu, ar stulbām, trulām acīm veras pasaulē." (76. lpp.) Sarkanais – varonība, enerģija, bet, protams, tā dažādajām nokrāsām nozīmes mainās. Melnais skan kā Nekas bez iespējamības, tā ir pēdējā pauze, izdzēsts sārts, kā ķermeņa klusēšana pēc nāves, bet baltais – kā pauze pirms jauna teikuma, kā klusēšana, kas pēkšņi kļuvusi saprotama. Pēc Kandinska teorijas, krāsas iespējams atskaņot, un viņa darbiem tiešām piemīt īpaša muzikalitāte. Taču šobrīd māksla ir pieklususi, skan debess un zeme Ukrainas karogā, tumša nakts ar kaujas ugunīm, kritušo ķermeņi sniegā. Skan mirušo klusēšana.
Grāmatas pēdējā daļā lasāms tulkotājas pēcvārds, kurā viņa iezīmē Kandinska biogrāfiju un grāmatā paustās vadlīnijas plašākā 20. gadsimta sākuma kontekstā: "Abstraktās glezniecības radītāja Vasilija Kandinska teorētiskās piezīmes vērtējamas kā viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta sākuma abstraktās mākslas pašizziņas tekstiem." (124. lpp.) Jāpiezīmē, ka Kandinskis kopā ar Francu Marku mūsu lasītājus uzrunā arī pērnajā gadā "Neputna" izdotajā vērienīgajā Arta Ostupa apkopotajā izlasē "Manifests. No futūrisma līdz mūsdienām", kur publicēts priekšvārds vācu gleznotāju ekspresionistu grupas "Zilais jātnieks" almanaham ar šādu pašu nosaukumu. [1] Kandinska pārdomas nav atraujamas no avangarda mākslas virzības un idejām, kas paustas manifestos un esejās. "[..] avangardā, vismaz ciktāl ir runa par 20. gadsimta sākumu, būtiska ir utopiskā ideja par mākslas spēju pārveidot sabiedrību." [2]
Ar vārdu "garīgs" Kandinskis apzīmē dvēseles dzīvi, mākslinieka brīvību no tieksmes akli atdarināt dabu vai turpināt mākslas tradīciju, kā arī no laikmeta diktētām klišejām, par garīgas mākslas virsganu ieceļot iekšējo nepieciešamību. Autors runā par mākslu sinestēziju, īpaši uzsverot glezniecības un mūzikas paralēles un kopīgo iedarbību: "To pašu skanējumu atkārtošana, viena un tā paša uzkrāšanās sabiezina garīgo atmosfēru, kas nepieciešams izjūtu nobriešanai." (85. lpp.) Domājot par šībrīža aktualitāti, līdzīgi, tikai daudz brutālāk, iedarbojas propagandas mašinērija, ar kuras palīdzību Krievijā tika nobriedināta doma par karu. Savukārt cilvēku lūgšanas par Ukrainu, atbalsta akcijās skandētais vārds "Brīvība" un zili dzeltenais karogs, kas redzams visos ekrānos un kuru nu jau neviļus saskatām it visur – gleznās, dizainā, ainavās –, pēdējās dienās iegūst tādu sabiezējumu, ka kļuvis par pēdējo laiku garīgās atmosfēras pārklājumu pasaulē. Vienlaikus notiek garīgais un fiziskais karš.
Kandinskis sniedz vēl vienu līdzību: "Garīgā atmosfēra ir tas pats, kas gaiss – tas var būt tīrs un var būt dažādu svešu elementu pilns. Ne tikai cilvēka rīcība (Handlung), bet arī domas un jūtas var izpausties ārēji un var netikt izpaustas nemaz [..] Arī šādas domas un izjūtas veido garīgo atmosfēru. // Pašnāvības, slepkavības, varasdarbi, necienīgas, zemiskas domas, naids, naidīgums, egoisms, skaudība, "patriotisms", partejiskums ir garīgie veidoli, atmosfēru radošas garīgas būtības. Un pretēji – pašuzupurēšanās, palīdzība, tīras, augstas domas, mīlestība, altruisms, prieks par cita laimi, humanitāte, taisnīgums ir būtības, kuras (pirmos minētos) nogalina kā saule mikrobus un rada tīru atmosfēru." Šeit vietā paša mākslinieka neviennozīmīgās piezīmes (kas gan ir tikai "ziediņi", salīdzinot ar futūrisma totalitārismu): "Karš un revolūcija [..] turpina kā ar mēri piesārņot atmosfēru, kuras produkti tie ir [..] Šādi laiki pazīstami arī vēsturē. Vai kāds dižumā pārspējis kristietību, kas garīgā cīņā aizrāva līdzi vājākos? Arī karā un revolūcijā sastopami virzošie spēki, kuri pieder šai sugai un samazina mēra smaku gaisā." (85., 86. lpp.)
Piezīmēs Kandinskis īpašu nozīmi piešķir krāsām kā gleznotāja instrumentiem, ar kuriem panākt mākslas darba muzikalitāti. Viņš pauž cerību, ka drīzumā tiks atrasts Gētes pareģotais ģenerālbass vai glezniecības gramatika. "[..] vismaz krāsai jau nu noteikti jāiedarbojas uz cilvēku," viņš secināja un veica pētījumus par krāsas iedarbīgumu. Tradicionālajam iedalījumam – siltās un aukstās krāsas –, kā arī gaiši–tumšajām krāsu attiecībām sekoja krāsu pretstatu pētījumi. No tiem vispopulārākais – Kandinska skaidrojums par dzeltenās un zilās krāsas simbolismu un iedarbību. Dzeltenās krāsas iespaidu uz dvēseli Kandinskis uzskatīja par ekscentrisku, bet zilo – par koncentrisku. Šo krāsu kustību horizontāli iezīmē dzeltenās virziens pie aplūkotāja, kas iedarbojas ķermeniski, bet zilās – prom no skatītāja –, kas ietekmē garīgi. Dzeltenā ir zemes krāsa, sakāpinot tā kļūst uzbāzīga. "Dzeltenajam ir stipra slieksme uz gaišākiem toņiem, šo īpašību var pastiprināt līdz acīm un dvēseles noskaņai nepanesamam spēkam un augstumam. Tādā paaugstinājumā dzeltenais skan kā aizvien skaļāk pūsta spalga trompete vai augstumus sasniedzis fanfaru tonis." (73. lpp.) Turpretī zils ir tipiska debešķā krāsa, ko pastiprinot ar melno tas iegūst spēcīgu intensitāti, ietiecas dzīlēs, radot miera sajūtu. "[..] gaiši zilais līdzinās flautai, tumšais – čellam, ejot arvien dziļāk – brīnišķajām basa vijoles skaņām."
Grāmatas autora valodas tēlainība rakstīto vietām pietuvina daiļliteratūras stilistikai. Kandinskis aplūko visas krāsas un to sajaukumus, piemēram, zaļo krāsu raksturojot kā pasīvu, taukainu, pašapmierinātu: "[..] zaļais ir kā resna, ļoti veselīga, nekustīgi guloša govs, kas, būdama spējīga vienīgi uz atgremošanu, ar stulbām, trulām acīm veras pasaulē." (76. lpp.) Sarkanais – varonība, enerģija, bet, protams, tā dažādajām nokrāsām nozīmes mainās. Melnais skan kā Nekas bez iespējamības, tā ir pēdējā pauze, izdzēsts sārts, kā ķermeņa klusēšana pēc nāves, bet baltais – kā pauze pirms jauna teikuma, kā klusēšana, kas pēkšņi kļuvusi saprotama. Pēc Kandinska teorijas, krāsas iespējams atskaņot, un viņa darbiem tiešām piemīt īpaša muzikalitāte. Taču šobrīd māksla ir pieklususi, skan debess un zeme Ukrainas karogā, tumša nakts ar kaujas ugunīm, kritušo ķermeņi sniegā. Skan mirušo klusēšana.
Lasītāju atsauksmes
Līdzīgas grāmatas
