SAULKRASTI. Gaismas gleznas dabas ritmos

“SAULKRASTI. Gaismas gleznas dabas ritmos“ ir stāsts par māju sajūtu, miera ostu un atzīšanās mīlestībā Dzīvei.

Bērnībā bija tik daudz nodarbju, kuras darījām vienkārši, spontāni un laimīgi. Jūras krastā cepām ūdenszāļu plāceņus, gulējām saulē, peldējāmies, kāpelējām pa kokiem, rakām bedres un būvējām smilšu pilis, braucām ar divriteņiem, ēdām dārza gurķus ar cukuru un Zvejniekciema veikalā “Mezgls” nodevām pudeles, lai iedzertu “Buratino” limpeni. Vasaras bija garas. Likās, ka tās nekad nebeigsies.

Aģes upes ūdens vienmēr bija stindzinoši auksts un negaisa laikā slēpāmies zem segas un skaitījām sekundes, lai izrēķinātu, cik kilometru attālumā zibens iespēra. Paaugušies saņēmāmies drosmi un negaisa laikā gājām peldēt. Visu laiku bija ko darīt. Un tajā pašā laikā, varēja arī nedarīt.

Pārcilājot albumus, atradu bērnudārza apliecību, kur rakstīts “Topošajai rakstniecei ...”. Atceros kā iedvesmojusies no Dzidras Rinkules Zemzares, pirmajās klasēs rakstīju dzejolīšus zilā dermatīna vāku kladē. Pēc tam atnāca tīņa vecums, kam sekoja sevis meklējumu laiks, “pieaugušo dzīve” un ap 2001. gadu, paralēli dzejas rakstīšanai un meitiņas ienākšanai dzīvē, sākās nopietnāka aizraušanās ar fotogrāfiju.

Strādājot pie bilžu atlases grāmatai, aizdomājos par to, ka fotogrāfija ir kā rakstīšana, tikai ar gaismu. Ir īsi stāsti – viena bilde un ir garāki stāsti vai dzeja – albums. Un ir monogrāfijas – kad albumi sakrājušies gadu gadiem. Sapnis ir piepildīts un dvēseles darbiņu sarakstā ar lielu sarkanu sirdi iezīmēju – paveikts!

Bet pieaugusī Gita tic, ka vairojot skaisto, cieņpilni izturoties pret dabu un viens otru, Zeme spēs atveseļoties un cilvēku sirdis atplauks savā patiesajā skaistumā un spēkā.
Pateicībā Radītājam, Dabai un Ģimenei!