Agorafilija. Māksla un demokrātija postkomunistiskajā Eiropā

Pjotrs Pjotrovskis (Piotr Piotrowski, 1952–2015) šajā grāmatā raksta par agorafiliju – vēlmi piedalīties publiskajā telpā, kritizēt un radoši pilnveidot sabiedrisko dzīvi, lai tā nepanīkst. Bijušā Austrumbloka valstīm, tostarp Latvijai, aiz muguras ir agorafobija – brīvības pretmets, sabiedrisko norišu kontrole un kultūras un mākslas pakļaušana oficiālās ideoloģijas monopolam. Pēc Aukstā kara beigām, kad brūk robežmūri un binārā ģeopolitiskā pasaules kārtība, māksla iegūst jaunu pašizteiksmi, kultūras globalizācijas ietekmē kļūstot transgresīvāka un kosmopolītiskāka. Mākslas darbs vairs nav pašpietiekams vienums, bet tiecas piedalīties politiskajā aktīvismā, anarhijā, utopijā. Pārmaiņas piedzīvo arī muzejs. Bet viena no svarīgākajām Pjotrovska atziņām – māksla palīdz mums dziedēt pagātnes traumas un orientēties tagadnes juceklīgajā pasaulē, ar savām krāsām izdaiļojot agoru – demokrātijas, brīvības un dažādības telpu.

Grāmatu no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.