Brūnās Jaunavas bērni Svētās Nāves ēnā

“Šajā pasaules daļā augša un apakša ne vienmēr ir labi un viegli atšķirama — tāpat kā labais un ļaunais, pareizais un nepareizais, prātīgais un trakais, prieki un ciešanas, jā, jā, pat dzīve un nāve.

Mirušie šeit bieži vien ir dzīvāki pat visiem dzīvajiem — un otrādi. Kur gan vēl notikt pasaules grandiozākajiem kapu svētkiem, ja ne šeit. Miljoni cilvēku pielūdz Svēto Nāvi, lai tā palīdzētu ikdienas dzīvē. Bandīts un izvarotājs te kļūst par tautas svēto. Vēsture te ir tāda, ka daudzi joprojām nevar skaidri pateikt — kur ir nācija un kur tās ienaidnieki. Kuri ir tie mirušie, kas jāatceras un jāgodina, un kuri ir tie, kam jāpaliek neuzskaitītiem bezvārda kapos. Burvju liāna un kokas krūms, sudraba kalns un simti kartupeļu šķirņu, brūna Jaunava Marija, svētais lopu zaglis un vēl svētākais Jānis Zaldāts, pirms simt gadiem notikusi revolūcija, kuras atskaņas jūtamas joprojām, Če Gevaras pēdējais maršruts, mirušie, kas reizi gadā atnāk paciemoties un pamieloties ar ēdiena smaržu, un desmiti tūkstoši kritušo nerimstošajos narkotiku karos. Tā visa ir šejienes realitāte.

Como Mexico no hay dos! — “Nav otras tādas kā Meksika!” mēdz sacīt paši meksikāņi. To pašu var teikt arī par Bolīviju. Otru tādu patiešām nav.”
Lato Lapsa