Rakstnieks Lauris Gundars apjauš, ka spēlēt kariņos ir slikti. Savulaik no vectēva pat par salauztas rotaļu pistoles atnešanu no skolas mājās grāmatas autors dabūjis “pa mizu”. Stāsts “Ōpja hūte” ir balstīts tieši šajās pārdomās – kas ir slikti, kas labi pasaulē, kurā dzīvojam? Ko varam un spējam saņemt no saviem vecākiem un vecvecākiem? Iespējams, ikviens jebkurā vecumā mēdz iedomāties sevi kāda cita vietā, un tas ir izskaidrojams – mēs vēlamies līdzināties ļaudīm, kuru rīcība ir mūsu apbrīnota. “Ōpja hūtē” šāds process notiek ar stāsta galveno varoni. Puika ielūkojas vannasistabas spogulī un – kas tik nekad nesatiktā Opja hūtē nav atrodams? Saprotošās, kopā ar astoņiem bērniem Sibīrijas koferus izsēdējušās Ōmes seja, varonīgais mežabrālis Leononkulis... Bet pārvērtības turpinās. Tās pārvērš pat nešpetno klasesbiedru četrotni – AAAK mafiju.

Grāmatā rodami zēna centieni tikt skaidrībā pašam ar sevi – savām bailēm, apjukumu, pat gļēvumu, un mēģinājums pavērt lasītājam pavisam nelielus mūsu pašu vēstures deķīša stūrus, kurus, cerams, būs interese pētīt tālāk.

Vēl pavisam nesen Lauris Gundars iedziļinājās Gunāra Astras dzīves stāstā. Šoreiz autors radījis stāstu bērniem, kurā zem gandrīz vai poterisku pārvērtību cepures (šoreiz tā ir vecā Opja hūte) rodami brīnumi, bet tādi, kuri mūsdienās dzīvojošu zēnu aizved līdz nacionālo partizānu bunkuriem, drusku noklusētiem stāstiem par radinieku un kaimiņu izsūtījumiem, psihiatriskā slimnīcā iespundētu varoni, kurš nav ar mieru melot vai klusēt. Ģimene vairākās paaudzēs. Neredzamie un redzamie Latvijas varoņi. Klases “’četru mafija” un bailēs drebošie apceltie klasesbiedri. Autors mācējis vēsturiskos faktus ievīt raitā, noslēpumiem un piedzīvojumiem pārpilnā stāstā.

Tikko Eiropas ilustratoru “Zelta ābolu“ saņēmušajai māksliniecei Anetei Bajārei-Babčukai izdevies, katrā nodaļā izmantojot atšķirīgu krāsu, ar zīmuļiem uzburt ne vien notikumus, vietas, bunkurus, pārvērtības, bet arī stāsta varoņu sajūtas.