Runāt par slimībām, vecumu un nāvi nav viegli – īpaši ar bērniem. Horvātu rakstniece Iva Bezinoviča-Haidona uzrakstījusi par šo tēmu aizkustinošu stāstiņu, kas var kļūt par labu palīgu sarunai ar bērniem par vecumu, mirstību un mūžīgo mīlestību.

Stāstiņā “Mana vecmāmiņa mani nepazīst” atainotas attiecības starp Emmu un viņas vecmāmiņu Zrinku, kura strauji sāk aizmirst cilvēkus un notikumus. Agrāk vecmāmiņa Emmai vienmēr atbildēja: “Labi!” – un viņas devās pārgājienos un nakšņoja teltī, viņas skrēja un brauca ar riteņiem, viņas peldējās jūrā, ierīkoja slēpņus un būvēja mājiņas kukaiņiem, zīmēja komiksus, lasīja avīzes, rakstīja pasakas. Nekas nebija neiespējams! Vecmāmiņa visu zināja, visu varēja! Līdz kādu dienu vairs nevarēja.

Grāmatā “Vecmāmiņa mani nepazīst” ilustrācijām ir tikpat liela nozīme kā tekstam, un slovēņu mākslinieces Hanas Tintoras zīmējumi sirsnīgi ataino gan Emmas un vecmāmiņas jautros piedzīvojumus, gan sajukumu, kas rodas atmiņu traucējumu dēļ. Galu galā tētis pēc skumjiem un asaru pilniem brīžiem Emmai saka: “Zini, kad vecmāmiņas vairs nebūs, arī tad viņa būs ar mums. Mēs par viņu daudz domāsim un runāsim, un vienmēr būsim laimīgi, viņu atceroties.”

Grāmatu no horvātu valodas tulkojusi Santa Domijana-Zviedre. Redaktors Jānis Elsbergs, korektors Alnis Auziņš. Grafiskais dizains Ana Vujasiča.

Iva Bezinoviča-Heidona dzimusi 1981. gadā Rijekā, absolvējusi horvātu un salīdzinošās literatūras studijas Filozofijas fakultātē Zagrebā. Vienpadsmit gadus dzīvojusi Amerikā, Ungārijā un Vācijā, bet nesen atgriezusies Zagrebā. Strādājusi par tulku, skolotāju, korektori, bet lielākoties vadījusi horvātu valodas skolu ārzemniekiem. Viņai ir trīs bērni, suns un vīrs, bet brīvajā laikā Iva raksta īsos stāstus pieaugušajiem, bērniem un suņiem par pieaugušajiem, bērniem un suņiem.

Hana Tintora dzimusi 1992. gadā Zagrebā un ieguvusi maģistra grādu Ilustrācijas un grāmatu mākslā Kembridžas mākslas skolā Lielbritānijā.

Santa Domijana-Zviedre dzimusi 1980. gadā Tukumā. Pēc maģistra grāda iegūšanas Latvijas Universitātē un studentu prakses ASV mazliet piestājusi Zagrebā, kur tā arī līdz šim dzīvo ar vīru un trim bērniem un strādā par tulkotāju. Horvātiski iztulkojusi Noras Ikstenas romānu “Mātes piens”, Jāņa Joņeva “Jelgava 94”, Osvalda Zebra “Gaiļu kalna ēnā”.