Un te nu viņi visi ir — manis izloloti un iemīlēti šī stāsta dalībnieki. Es viņus nemeklēju, viņi atnāca paši un paši atrada lapaspusi, kurā pieslēgties ar savu dzīves stāstu. Katram tas ir atšķirīgs, bet tomēr ir arī kas kopīgs – viņi nav vai tikai daļēji ir baudījuši abu vecāku mīlestību. Katrs ir turējis zemeslodi plecos, reizēm ļimstot un slāpstot pēc dzīvotgribas. Bet, ja tā padomā, vai maz ir kāds cilvēks šajā Dieva pasaulītē, kas nebūtu savu reizi turējis zemeslodi plecos?
Kā mirdzošas gaismas stari no sākuma līdz pēdējai lapaspusei viņu dzīves caurvij mīlestība. Nu kā tad bez tās? Bez mīlestības nedzīvojiet… — tie ir patiesi vārdi, un pie tiem turas visi šīs grāmatas varoņi.
Vēl man jāpiebilst — šī grāmata nav vēstures enciklopēdija un es esmu vienā otrā epizodē atļāvusies visiem zināmo nomainīt uz sev vēlamo, kā liek mana sirds. Un tur nu neko nevar padarīt.
Maija Stepēna

Ar zemeslodi plecos