Kad bērnībā uz “Skaru” mājas palodzes burkā audzēju tritonus, slepus no vectēva lavījos pie žubītes ligzdas varenajā tūjā un ķīvējos ar Almas tanti par krupja tiesībām medīt naktstauriņus uz lieveņa, man ne prātā nebija doma, ka vēlāk daudzus gadus nāksies pavadīt žirafu, lauvu un pitonu sabiedrībā, vadot Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Izglītības un informācijas nodaļu.

Kaut, 20 gadus veidojot televīzijas raidījumus “Dabas grāmata”, “Vides fakti” un citus, ar videokameru rokās apceļota ne tikai Latvija, bet arī Indonēzijas un Jaungvinejas džungļi, savas dzimtās mājas pagalmu Vecumniekos joprojām uzskatu par vispārsteidzošāko un interesantāko vietu dažādu dzīvnieku pētīšanai.

Kāpēc? Izlasi šo grāmatu, un sapratīsi, ka katra Latvijas lauku viensēta ir apbrīnojams zoodārzs, kura patieso vērtību apjaust nav nemaz tik grūti.
Ingmārs Līdaka

Zoodārzs manā pagalmā