Ne viss ir zelts, kas spīd jeb Kristāla galošas

Jā, tā nu viņš ir, Margarita beidzot apprecējusies ar Ivo Grīsli. Tiku aicināta kāzās, bet neaizgāju, jo nebiju tai laikā Latvijā. Žēl, būtu droši vien jautri. Toties uz Matīsiņa raudzībām aiznesu skaistu, aptamborētu grabulīti, ko var gan skandināt, gan bāzt mutē. Raugoties, cik sirsnīgi Margo ņemas ap savu dēliņu, atviegloti nopūtos: lai nu ko, bet krimiķus rakstīt gan viņai vairs laika nebūs! Un – rūgti vīlos. Veikli mainot zīdainim autiņbiksītes, draudzene pār plecu izmeta: “Sāku jaunu grāmatu! Par ziepju operām!”
“Tur jau ar līķiem īpaši neaizraujas, vairāk ar mīlestību…” iebildu.
“Būs arī mīlestība, taču – pati zini – pavisam bez kritušajiem nevar!” saņēmu viszinīgu atbildi. “Bet galvenais stāsts par to, kā jauna meitene sāk filmēties seriālā, vienā rāvienā kļūst slavena un…”
“Un?...”
“Nu, nevaru tak es tev tagad visu izstāstīt!”
Margrieta paņēma Matīsiņu uz rokām un sāka ucināt. Mazais jautri smējās.
“Pārbaude ar slavu?” mēģināju vēl kaut ko izspiest.
“Ar slavu, ar pielūdzējiem, ar iespējām, ar izklaidēm… Ar visu ko,” jaunā māmiņa atbildēja ne visai pārliecinošā balsī. Visticamāk, viņai pašai tas vēl nav skaidrs…
Sapratu, ka vairāk Margarita man neko neteiks, tāpēc pajautāju, vai zina, cik grāmatu pavisam iznākušas? Nezinot. Sākām skaitīt kopā, šī sanāca desmitā (ja neskaita atkārtotos izdevumus). Hm.
“Vai tagad lietosi dubultuzvārdu? Tā jau tagad modē…”
“Protams, es gribētu, bet vai tad izdevēji atļauj?!” Margarita paraustīja plecus. “Saka, lai neākstoties…”