Manas dzīves apraksts

Miķelis Bērziņš (1900—1988), Kurzemes saimnieka vecākais dēls, strādājis par mežzini Madonas pusē, 1941. gadā represēts. Šajā grāmatā tiek publicētas 20. gadsimta astoņdesmito gadu sākumā slepenās burtnīcās rakstītās Miķeļa Bērziņa atmiņas par bērnību cara Krievijā, dzīves plaukumu neatkarīgajā Latvijā un pārciesto Sibīrijā. “Iepazīstot Miķeļa Bērziņa memuārus, lasītājs ieraudzīs klasiski, veselīgi domājoša cilvēka atskaites punktu, vērtējot politiskus un sabiedriskus procesus. Nevilšus gribas to salīdzināt ar mūsdienās sastopamo iracionālas panikas pilno tendenci pavirši vispārināt savu attieksmi pret apkārt notiekošo, kas ik uz soļa sastopama publiskajā sarunu telpā, sākot ar medijiem un beidzot ar radu pasēdēšanām pie kafijas krūzes. Onkulis Miķelis vienkārši un skaidri pastāsta, kāpēc Kurzemes kalpu kārtas jaunekļi 1919. gadā labprātāk sekoja lieliniekiem nekā jaundibinātās republikas aicinājumiem, tāpat šajā grāmatā varēsim atrast epizodes par sliņķiem, zagļiem un korumpantiem trīsdesmito gadu Vidzemē. Šādas ainas nesakrīt ar vienkāršoto mītu par laimīgo pirmās republikas laiku, kad dzīvoja tikumīgi, čakli un apgaroti latvieši, kurus uz laimīgo tāli veda nemaldīgais vadonis. Tai pat laikā šajā grāmatā lasītājs ik uz soļa sastapsies ar objektīvu vērtējumu par boļševisma ideju stulbumu, salīdzinājumu par to, cik labvēlīgs tautas saimnieciskai un kultūras attīstībai bija laiks, kad ekonomiskās sistēmas pamatu veidoja tiesīîbas uz privātīpašumu, salīdzinājumā ar padomju neefektivitāti un indivīda interešu samalšanu. No abiem piemēriem redzams, ka veselais saprāts un izsvērts vērojums nereti noved pie pretējiem secinājumiem nekā potē valdošā ideoloģija. Uzdrošinos domāt, ka šo vērtību atšalkas sajūtamas dzimtas vēlāko paaudžu attieksmē pret laikmetu diktētiem apstākļiem mums apkārt.” Ingus Bērziņš “Mēdz sacīt — Dievs atklājas sīkumos un detaļās. Šī Bērziņu un Kalnu dzimtas mantojumā rūpīgi sargātā dienasgrāmata ir vēl viena neatkārtojama un vienlaikus tipiska liecība 20. gadsimta Latvijas un latviešu “personiskās vēstures” cilvēkarhīvā. Tā valdzina ar savu lietišķo tēvzemes prieka un grūto laiku jeb likteņgriežu dokumentāciju un patīkami pārsteidz ar vitālo, zobgalīgo “klejojošā kurzemnieka” humoriņu.” Normunds Naumanis, “Diena”