Mala

“Mazā, sīkā gaismiņa cilvēka dzīvē — dvēsele — neizstum to! No tās ir un būs jādzīvo, kad no cita vairs negribēsies dzīvot. Māksla ir tas pats,” teicis Kurts Fridrihsons. Padomju vara mākslinieku Kurtu Fridrihsonu 1951.gadā izsūtīja gulagā uz 25 gadiem par dzimtenes nodevību, pretpadomju aģitāciju, dalību latviešu leģionā un “franču grupas” vadīšanu. Izsūtījumā pavadītajos gados tapa ne tikai darbi, kas vien pirms dažiem gadiem tika beidzot eksponēti vērienīgā izstādē Valsts Mākslas muzejā. No gulaga Fridrihsons arī rakstīja vēstules sievai Zentai. Šīs vēstules, tāpat kā Fridrihsona piezīmes, ko viņš rakstījis visu mūžu, asi un trāpīgi raksturo laikmetu un sabiedrību. Šo pārsteidzošo grāmatu, kas lasītājam sniedz apbrīnojami plašu, personīgu, pat intīmu un tomēr ļoti korektu un dziļu skatījumu uz vienu no izcilākajām latviešu kultūras personībām — mākslinieku un domātāju Kurtu Fridrihsonu, saturiski veido aizraujoša rakstnieces un grāmatas sastādītājas Gundegas Repšes eseja par Kurtu Fridrihsonu, Kurta un viņa sievas Zentas gulaga laika sarakste, Kurta dažādu gadu piezīmes un rūpīgi atlasīts ilustratīvais materiāls — gan gulagā tapušie Kurta Fridrihsona zīmējumi (no kopskaitā ap pusotra tūkstoša darbu!, kas glabājas Latvijas Okupācijas muzeja krājumos), gan vēlākos gados tapušo akvareļu reprodukcijas no dažādām privātkolekcijām Latvijā un citviet pasaulē. Kurts Fridrihsons. Atbildēt uz jautājumu, kas viņš bija latviešu mākslā un kultūrapziņā, nozīmē izdomāt kādu līdzību vai radīt krāšņu metaforu, bet nenonākt līdz atbildei. Tomēr Kurta Fridrihsona atstātās dvēseles pēdas, mākslas mantojuma vibrācijas, viņa domu tīrītie enerģētiskie kanāli, dzīvesstāsta mīklu ētiskā dinamika neļauj mākslinieku aplūkot un reizē aizmirst kā relikviju. Fridrihsons ir dzīva planēta, kas atsaucas visā izjūtu un apziņas varavīksnē, ja vien tai tuvojas. Kurts rakstīja visu mūžu. Piezīmes, lietišķas dienasgrāmatas, rakstus, esejas, ceļojumu pierakstus, pārdomas, vēstules draugiem. Šajā grāmatā atrodama daļa no dažādu gadu piezīmēm, kas spilgti apliecina šo cilvēku kā domātāju, ne tikai mākslinieku. Šī ir grāmata par mīlu un mākslu. Mākslinieka Kurta Fridrihsona vēstules sievai Zentai no gulaga un personīgās piezīmes okupācijas režīmā ir spožs liecinājums nežēlīgam gara rūdījumu ceļam un dvēseles triumfam pār laicīgajām pasaules likumībām un vēsturiskajiem apstākļiem. Personisku saraksti padarīt par vēstures īpašumu nozīmē atrasties ētiskās krustcelēs, tomēr arī tas ir pašapziņas jautājums un mana, tekstu atlasītājas un šīs grāmatas sastādītājas, uzticības pakāpe latviešu lasītājam. Es izvēlējos uzticēties, jo mīlas un mākslas simbioze Kurta Fridrihsona dzīvē izsmeļoši izskaidro viņa koncepciju mākslā. Gundega Repše Jūs būsiet pārsteigti, ka intimitāte — jo jebkāda veida divu tuvu cilvēku sarakste ir uzskatāma par intīmu — spēj nevis likt kautrēties lasītājam, bet gan ar neticamu spēku pacelt pāri sadzīviskajam un sniegt dziļu, skaudru un attīrošu skatījumu uz cilvēku, dzīvi un mākslu. Dace Sparāne