Es nemiršu nekad. Eduards Veidenbaums

“Arno Jundzes romāns dokumentē Veidenbauma dzīves pēdējo pusotru mēnesi, bet aptver visu mūžu, ļaujot iznirt no literatūras vēstures dzīlēm ne plakātiskam tēlam, bet pretrunās pulsējošai personībai, kuru vada dziņa: “Es tā gribētu uzrakstīt arī ko labāku, nozīmīgāku, lai neviens nevarētu sacīt – tas Veidenbaumu dīkdienis jau nekam nav derīgs un vērts.””
Gundega Blumberga

“Togad pavasaris ir skumjš. Brīdī, kad tas beidzot atplaucis un “ziediem rotātas pļavas”, tajā ienāk ēnu valsts. Lauku sētas brīnumbērna Eduarda liktenī stāsts par uzliesmošanu un strauju sadegšanu nav oriģināls, arī ne stāsts par sava talanta nenovērtēšanu, vēlmi sadedzināt uzrakstīto un slavu, kas atnāk tikai pēc nāves. Bet fakts, ka 2022. gadā Veidenbauma apjomā nelielo literāro mantojumu vairāk nekā gadsimtu pēc viņa nāves turpina lasīt, citēt un izdziedāt, liecina par ko nepārejošu. Tam centies piekļūt arī Arno Jundze savā versijā par dzejnieka neprātīgi īso mūžu.”
Vents Zvaigzne

Rakstnieka Arno Jundzes (1965) literārā darbība ir daudzpusīga: literatūrzinātnieks, kultūras žurnālists, prozaiķis, kas brīvi jūtas dažādās formās un žanros. Desmit grāmatu autors, pirmā no tām zinātniskā monogrāfija “Somijas literatūra Latvijā. 1885–2001” (2002). Divos gadu desmitos iznākuši četri romāni, to skaitā spriedzes romāns par 90. gadu Latviju “Sarkanais dzīvsudrabs” (2017) sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” un kriminālromāns “Pēdējais liecinieks” (2021), kā arī stāstu krājums un grāmatas bērniem. Grāmatas vairākkārt tikušas nominētas dažādām kultūras godalgām, tai skaitā Latvijas Literatūras gada balvai, darbi tulkoti lietuviešu, spāņu, angļu un igauņu valodā.