Klusums nav mēmums

„Klusums nav mēmums” ir Imanta Auziņa pēdējais paša sastādītais krājums. Tā variantu, kurš nu savā ziņā ir kļuvis par dzejnieka lirisko testamentu, autors akceptēja tikai dažas dienas pirms aiziešanas mūžībā 2013. gada augustā.

Imants Auziņš arī šajā krājumā ir uzticīgs lirikas tradicionālajām vērtībām kā saturā, tā formā. Neizbēgamības klātbūtne dzejoļos inspirē dzīvesgudrību un viedu lakonismu, kas neapšaubāmi valdzina ar filozofisku dziļumu un rāmu, maigu vīrišķību. Cilvēciskas jūtas – mīlestība, skumjas – pārtop smeldzīgā poētiskā refleksijā par piedzīvoto un to, kam laika nebūs, par vērtībām un to relativitāti. Kā sauc to avotu, / no kura smēli, / kad likās: / slāpēs mēmam jāsagumst? / Un vai kaut vienam / atstāji to kvēli – / to vienīgo, / kam nepazust ar mums? Dzejnieks atskatās pagātnē, uzrunā sev tuvos un goddevīgi pieskaras nākotnes apvārsnim, kuru iezīmē saulrieta maigi rezignētās noskaņas, nevis bezspēcīgs izmisums. Vārdi maģiskā veidā atdzīvina un bagātina lirisko laiktelpu, pārtopot enerģijā, aizraujot un pārņemot savā varā.