Lamančas Dons Žuans jeb Baudas audzināšana

“Vīrietis var būt laimīgs tikai ar pirmo vai ar pēdējo sievieti,” saka Nātana tēvs — sieviešu pavedinātājs. Arī dēls Nātans, kas nekad īsti nav iznācis no tēva ēnas, ir pavedinātājs. Viņa ceļu šķērso daudzas sievietes. Draudzenes, laulība, vēl viena laulība, daudzas mīļākās — neviena nespēj Nātanam sniegt piepildījumu. Nātans nespēj izjust baudu, un šī nespēja viņam ir kļuvusi par milzu problēmu.
Savā “briljantajā laika un vides pētījumā” (“Neue Züricher Zeitung”) Roberts Menase zīmē paaudzes portretu. Tas nav mīlestības romāns klasiskajā izpratnē, kurā vīrietis un sieviete viens otru atrod, tas ir romāns par mīlestību seksuālas atbrīvošanās laikos.

Roberts Menase, dzimis 1954. gadā Vīnē, arī pašlaik lielākoties dzīvo Vīnē. Daudzu daiļdarbu un eseju (reizēm arī strīdīgu) autors. (Daži viņa darbi: romāns “Padzīšana no elles” (2001), “Tā bija Austrija. Apkopotas esejas par zemi bez īpašībām” (1992), “Pasaules kā gribas un priekšstata sagraušana. Frankfurtes poētikas lekcijas” (2006), luga “Nemīlēto paradīze” (2006).) Romāns “Lamančas Dons Žuans” iznāca 2007. gadā. 2017. gadā par romānu “Galvaspilsēta” Roberts Menase saņēma Vācijas Grāmatu balvu — Vācijas augstāko apbalvojumu literatūrā.