Homo novus

Ar grodo sižetu, spilgtajiem un savdabīgajiem raksturiem, dzirkstošo stilu, krāšņo valodu romāns “Homo novus” pieder pie Anšlava Eglīša daiļrades un latviešu prozas labākajiem darbiem.

Pie lasītāja turpinājumos romāns nonāca vācu okupācijas laikā, pirmizdevumu, autoram to atjaunojot pēc atmiņas, pieredzēja bēgļu nometņu laikā pēckara Vācijā un guva nedalītu lasītāju mīlestību. Autora rakstības stilu caurvij gaišs smaids, nereti savijoties ar smeldzi, tādu kā romantisku nostalģiju par kādu pagātnē zudušu laiku, jo Rīga, kultūras norises un garīgais pacēlums – tas viss svešumā kļuva par zaudēto paradīzi, savukārt 21. gs. lasītājam tā ir jaunatklājama pasaule.

Kritikā romāns dēvēts par gleznotāju, arī mākslinieku romānu, skaidri apliecinot, ka tā autors teicami pazīst tēloto vidi, kurā spilgti no lappuses lappusē izgaismojas 20. gs. 30. gadu radošās Rīgas dzīves ainas, kurās netrūkst sapņu un vilšanās, sacensības un sāncensības. Lai cik vilinoša un ārēji krāšņa varētu šķist mākslas pasaule, kuru Anšlavs Eglītis pats bija iepazinis gan kā gleznotājs, gan mākslas kritiķis, viņš to neidealizē. Rakstnieka krāsu paletē ieausts arī ikdienas sadzīviskais skarbums un pieticības pustoņi.

Simboliskais nosaukums homo novus atklāj arī jauno cilvēku, kas meklē jaunas iespējas, jaunus radošos ceļus, jauno cilvēku, kas alkst dzīves. Tā ir mutuļojoša pasaule, kurā ielūkojās rakstnieks, ļaujot lasītājam līdzdzīvot plašai tēlu un raksturu galerijai, gaidītiem un negaidītiem pavērsieniem, kur sižetisko līniju virza pati dinamiskā mākslas vide un dzīve, kā arī dažādu paaudžu un talantu apveltītie mākslinieki.

Anšlavs Eglītis notur lasītāja interesi līdz pat pēdējam teikumam."
Literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe