Divas koka karotes un roze
Vitauta Odziņa skaudrā dzīvesstāsta pamatā, kā allaž populārās rakstnieces darbos, ir reālu cilvēku likteņi, izklāstīti saistošā vēstījumā, kas bagāts ar dzīvesgudrām atziņām un tēlainu, izteiksmīgu valodu.
“Vitautam reizēm bija par maz ar siltu glāstu kā no saules, jo viņa dvēselē plosījās vētra, ko vajadzēja palīdzēt pārciest. Viņam nezin kāpēc vajadzēja pieglausties ne tikai pie sievas siltā pleca, bet arī pie negaisa locīta bērza vai liepas un melnā rudens naktī ieklausīties žēlajos pūces vaidos. Viņam vajadzēja vairāk par ikdienas mīlestību, jo viņš bija ne vien labs ārsts – viņš bija arī dzejnieks, kas uzar domu atmatas, lai tajās iesētu dažādu jūtu un pārdomu radītus vārdus un savu dvēseli.”