Krastā kāpa viļņi un vēlās atpakaļ, aiznesot sev līdzi gružus un visādas citas drazas. Jūra tādējādi noskalo krastu, bet cilvēks savu aizvadīto dzīvi noskalot nevar. Tajā mūžam paliek visi viņa darbi, gan labie, gan ne tik labie un pat ļaunie. Tajā paliek arī mīlestība, kuru dāvājis citiem, un sāpes, ko viņš kādam tīši vai netīši sagādājis.

Savā jaunajā grāmatā literatūras vecmeistare Daina Avotiņa apkopojusi stāstus un garstāstus, kas vēsta par dažādiem laikposmiem mūsu tautas dzīvē. Taču neatkarīgi no tā, vai stāstu darbība notiek cariskās Krievijas un kara laikā, padomju gados un mūsdienās, vai tajos ievītas visskarbākās sižeta līnijas vai smalki humora pavedieni, stāsti pauž autores viedo skatījumu uz cilvēka dzīves pamatvērtībām, kuras ir tikpat paliekošas kā debesis virs galvas.

Debesis visur vienādas