Atspulgs
Dramatiska dzimtas sāga ar laimīgām beigām.
Līčaines kultūras dzīves vadītāja Līga pēc divdesmit šķietami laimīgiem kopdzīves gadiem attopas sasistas siles priekšā – vīrs viņu pametis divreiz jaunākas vieglprātīgas uzvedības skuķes dēļ, atstājot uz Līgas pleciem rūpes par sešiem bērniem, slimo vīramāti un mājām, par kurām cieminieki mēļo – tās esot nolādētas, neviens tajās nespējot būt laimīgs.
Pamazām atklājas rūpīgi glabāti noslēpumi. Izrādās, Rasiņās pirms simt piecdesmit gadiem pastrādāts ļauns grēka darbs, uzveļot dzimtas nākamajām paaudzēm atbildību par trīs nevainīgu upuru nāvēm. Vēlākajos gados te notikušas vairākas traģēdijas, kuru atbalsis jūtamas joprojām. Vai Līgas bērniem jāmaksā par seniem grēkiem? Vai viņa spēs samierināt pagātni ar nākotni?
Romānā pateiktais ir skaļš pliķis morālajam relatīvismam un latviešu tautas (patiesībā – visas Rietumu civilizācijas) tradicionālo vērtību noniecinātājiem un noliedzējiem. Var ironizēt par nepelnīti banalizēto izteikumu, ka mūsu grēki piemeklējot līdz septītajam augumam arī mūsu pēcnācējus; var izsmiet septiņus nāves grēkus – negausību, slinkumu, miesaskāri, lepnību, dusmas, skaudību, alkatību, taču ar Jaunzemju mācītāja muti autori atgādina mūžseno: Dieva dzirnas maļ lēni, bet pamatīgi... Romāns ir par to. Krāsaini, tēlaini, uzskatāmi. Kā teikts romānā: “Karmai nav humora izjūtas”. Par šo atgādinājumu autoriem – paldies.
Egons Rusanovs, advokāts
