Tur bija liela, durstīga, pelēka sega. Man apkārt rāpoja vēl divi brālīši un māsiņa. Vispirms mēs pazinām cits citu pēc balss un smaržas. Pēc tam mums atvērās acis un mēs ieraudzījām pelēko segu un mammu. Tad vēl tur bija cilvēki — lieli, uz divām kājām, ar kuplām spalvām uz galvas. Viņi mūs ņēma lielām, aukstām rokām — cilāja pret spožu gaismu. Vēlāk viņi deva mums ēst. Mēs pārcēlāmies uz arvien lielākām kastēm. Un tad nāca cits pēc cita svešinieki. Gan vecas kundzītes, gan vientuļi vīrieši un sievietes — viņi visi mūs cilāja, apskatīja, kaut ko runāja savā valodā. Kādreiz, kad dzirdējām, ka vienu no mums nosauc vārdā, tad sapratām, ka viņu redzam pēdējo reizi. Tā aizgāja brālīši un māsiņa.
Paliku es viens.

Kādu dienu atnāca vēl divi cilvēki, kurus tagadējie saimnieki dēvēja par Martu un Jāni. Visi sastājās apkārt manai kastei un vēroja mani.

Šādi sākas takša piedzīvojumi grāmatā... "Takša piedzīvojumi"!